Par kontroli, uzticību un kā tas attiecas uz mums

Lai cik mēs gribētu, ka kaņepi – ar visām tās šķirnēm – pilnībā legalizē, nevaram arī noliegt, ka šis jautājums nav izolēts un nodalīts no plašākām tendencēm Latvijas politikas un kultūras vidē. Nav vienkārši runāt par šīm tendencēm – ir ļoti viegli iekrist vispārējos stereotipos un slinkos raksturojumos. Tāpēc ir jābūt uzmanīgiem, bet ir tomēr jārunā par to, jo tās tendences arī attiecas uz mūsu iecienīto kaņepi, tās statusu sabiedrībā, un cerībām to uzlabot.

Pirmā tendence ir vecās PSRS “kontroles” domāšana. Lai gan Latvijas sabiedrība ir attālinājusies no tās un atvērusies neatkarīgākai domāšanai, politiskā aktivitāte tomēr ir ar lielu tendenci lietas un cilvēkus kontrolēt – sākot no apreibinošām vielām, iekļaujot uzņēmējdarbību un daudzus citus ikdienas dzīves aspektus, un (ne)beidzot ar tādām it kā fundamentālām tiesībām kā uz pulcēšanās un protestu. Runājot par šo pēdējo, Armandam Leimanim (kurš plašāk pazīstams kā students, kurš paziņoja par viena Latvijas Universitātes profesora plaģiātismu, kā arī kā viens no akciju pret ACTA rīkotājiem) tiesa par nesankcionēta protesta rīkošanu aizliedza uz vienu gadu rīkot demonstrācijas. Šī nav parādība, kas ir unikāla Latvijai, bet tā ir īpaši nepatīkama tieši tāpēc, ka jau ~60 gadus mums bija nospiedoši, represīvi režīmi (ieskaitu arī Kārļa Ulmaņa režīmu). Tās ir liegušas demokrātiskās kultūras un pilsoniski aktīvās sabiedrības veidošanos, kā rezultātā valdībām reti kad ir nepieciešams veikt represijas, jo Latvijas iedzīvotāju prātos jau pastāv “iekšējie policisti”, kas nospiež domas par konfrontāciju ar netaisnīgiem likumiem un netaisnīgu politiku.

Cilvēki dažādi tiek galā ar šīs savas “aģentūras” (no socioloģijas – spēja neatkarīgi pieņemt lēmumus un rīkoties) ierobežošanu. Visizplatītākais, manuprāt, ir tas, ka “politika” kā tāda tiek uzskatīts par kaut ko, kas savā būtībā ir slikta un pretīga, “politiķis” nav prestižs darbs, un liels naids tiek izgāzts gan TVNET un citu ziņu aģentūru komentāru sadaļās, gan iedzerot alu ar draugiem. Personīgais novērojums ir tāds, ka šīs sarunas – gan digitālās, gan dzīves – ir vairāk gaušanās, nekā konstruktīva ideju apmaiņa. Par šo ir žēl, jo politika nav nekas vairāk kā lietu kārtošana, un, ja cilvēki atsakās kārtot lietas savā kopienā, tad bez šaubām radīsies problēmas.

Tas viens. Vēl viens pārpalikums no padomju laikiem (un droši vien arī iepriekš) ir tā ideja, ka “iedosi velnam pirkstu, viņš paņems visu roku”.Tas ir, jābūt “stingram mugurkaulam” un var būt tikai uzvarētāji un zaudētāji – kompromiss un konsensuss (stāvoklis, kad nonāk pie piedāvājuma, kas visiem šķiet pieņemams) nav bijuši tradicionāli iecienīti politiskās darbības iznākumi Latvijā. Tas gan ir mainījies pa pēdējiem 20 gadiem, manuprāt, uz labo pusi, bet noteikti ir vēl daudz darāmā. Viens iznākums un mantojums no “stingrā mugurkaula” attieksmes ir bargie sodi likumpārkāpējiem – tiem, kas nespēlē pēc “uzvarētāju” noteikumiem. Tādā veidā kaņepes audzētājus un lietotājus apdraud sodi, kuru doma ir nobiedēt cilvēkus tik ļoti ar to, ka viņi var zaudēt vairākus gadus no savas dzīves vai lielu naudas summu, ka ideālā gadijumā - cilvēki izvēlas neuzņemties risku. Bet daudzi cilvēki tomēr uzņemas šos riskus, kas ir cerīga zīme. Anekdotāli pierādījumi arī liecina par to, ka policija, īt īpaši jaunākas paaudzes policisti, mēdz izvēlēties nevajāt un nesodīt vismaz maza apmēra kaņepes lietotājus/glabātājus, kad viņi tos pieķer (tad vēl ir stāsts, kas klīst pa Rīgu, par pašvaldības policistu, kurš samērā bieži gāja uz vienu nu jau kādu laiku aizvērtu bāru, lai tur pīpētu marihuānu un atlūztu – bet tam es nepievērsīšos). No otras puses, piespiedu rehabilitācija un bargi sodi ir realitāte daudziem.

Vēl viena kaitinoša parādība ir neuzticība cilvēkiem un attiekšanās pret viņiem kā pret bērniem – tas ir īpaši izteikts kaut kāda Pētera Apiņa rakstos un daudzu politiķu izteikumos. It kā cilvēki nezinātu, ka alkohols un smēķēšana ir kaitīgas lietas. It kā viņi nezinātu, ka nodzeršanās svētkos un nedēļas nogalēs viņus ietekmēs negatīvi nākotnē. Viņi šīs lietas zin – bet Latvijas ikdienas ekonomiskā un sociālā realitāte ir tāda, ka cilvēki izvēlas apreibināties un dzīvot “īstermiņā” - jo plānošana un rēķināšanos ar ilgtermiņu bieži vien nav variants. Ko cilvēks darīs, ja viņam ir tik maza alga, ka var mēnesī “iekrāt” tikai, teiksim, 10 latus, vai arī tos 10 latus nodzert? Upurēt savu tagadni mistiskai, labākai nākotnei (kura ļoti iespējams, ka arī nepienāks) ir kaut kas, ko PSRS laikā propagandēja, un ir viena lieta, pret kuru daudziem Latvijas iedzīvotājiem – kā latviešiem, tā arī krieviem – ir gandrīz vai alerģiska reakcija. Šādus cilvēku lēmumus ir jāciena kā pieaugušu cilvēku izvēles – valsts iekārtai nav iespējams gādāt par visiem tās iedzīvotājiem, un tai arī nevajadzētu to darīt, bet gan atbalstīt dažās svarīgās jomās.

Bet, lai gan valsts ierēdņiem un politiķiem vajadzētu cienīt (ja ne piekrist) šādām cilvēku izvēlēm, tā tas realitātē nenotiek – tāda augstprātīga, “Es zinu labāk par Tevi, jo esmu _____(ārsts/Saeimas deputāts/“izglītots cilvēks”/birokrāts) tāpēc izdarīšu izvēles Tavā vietā” attieksme ir ļoti plaši izplatīta Latvijas valsts iekārtā, politiskajā sabiedrībā, ierēdniecībā, un plašākā sabiedrībā kopumā. Runāt ar cilvēkiem, kuriem tu nepiekrīti, kā ar bērniem. Uzbrukt viņiem, nevis viņu argumentiem.

Tā ir mana diagnoze (nav obligāti tai jāpiekrīt). Centralizēta padomiska lemšana, bardzība pret tiem, ar kuriem tavs viedoklis nesaskan, “mēs-vai-viņi, uzvārētāji-zaudētāji” attieksme, citu cilvēku viedokļu un viņu izvēles neuztveršana nopietni un norakstīšana – tas kopumā veido tādu diezgan drūmu vidi, kurā būt kaņepes entuziastam un dekriminalizācijas/legalizācijas aktīvistam. Bet to var mainīt, un vajag. Kā to izdarīt? Par to varbūt citreiz.